Džeika Burtona starptautiskā diena notiks 2024. gada 16. martā
Džeiks Burtons, Burton Snowboards dibinātājs, tiek uzskatīts par pasaules sniegadēļošanas krusttēvu. Pateicoties viņa jaunradei un sadarbībai ar pasaules labākajiem sniegadēļošanas meistariem, Džeiks spēja attīstīt sniegadēļu tehnoloģijas tādas, kādas mēs tās pazīstam šodien. Viņa paveiktais tehnoloģiju, pieejamības un sniegadēļošanas sporta attīstībā tiek uzskatīts par nozīmīgu ieguldījumu kultūras attīstībā, kas ļāva šim sporta veidam strauji augt 20. gadsimta noslēgumā un 21. gds.
Katru gadu martā Džeika Burtona mantojums tiek godināts viņa vārdā nosauktajā starptautiskajā dienā, kad visi labas gribas sniegadēļošanas kultūras cienītāji vienojas kopīgā pieredzē, lai iedvesmotu ikvienu doties kalnā ar sniegadēli un izbaudītu sniega sērfošanas burvību.
❄️ Sezona nekad nebeidzas, jo kaut kur pasaulē vienmēr ir sniegs! ❄️
Ziemas brīvdienu ceļojuma mantu saraksts
Rūdītākiem ceļotājiem noteikti jau ir savi ceļojumu mentu saraksti, tāpēc ceļojuma somas sakārtošana problēmas nerada un iespējams šis darbs tiek paveikts jau vairākas dienas pirms ceļojuma. Šīs somas parasti arī ir viskompaktākās, jo skaidri apzinoties kas nepieciešams ceļojumā, līdzi netiek paņemts kas lieks.
Lai šo procesu atvieglotu saviem līdzbraucējiem es esmu sagatavojis ceļojumā līdzi ņemamo mantu sarakstu, kurā nu padalīšos arī ar Tevi. Iespējams Tev tas noder, taču iespējams Tev ir pašam savs slēpošanas brauciena mantu saraksts un Tu komentārā vari ierakstīt kādu būtisku niansi, kas ir Tavā sarakstā, bet nav publicētajā - šādi mēs kopīgi tiksim pie ideālā mantu saraksta, lai visiem ceļotājiem būtu iespējami vieglāk sagatavoties saviem ziemas brīvdienu ceļojumiem.
Dokumenti
- Lidojuma informācija (obligāti saglabāta viedtālrunī un/vai izdrukāta);
- Apdrošināšanas informācija (obligāti saglabāta viedtālrunī un/vai izdrukāta);
- Pase vai ID karte (ES valstīm & Šveicei pietiks ar ID karti);
- Vīzas un/vai vakcinācijas sertifikāti (tālajiem galamērķiem).
Ceļojuma dokumentiem kopiju formā, vai tālrunī saglabātiem, jābūt līdzi vienmēr. Neder paļaušanās uz informācijas esamību e-pastā, jo var būt nepieciešamība pēc šī dokumenta vietā, kur nav pārklājums (piemēram gūta trauma freeride brauciena laikā, ārpus mobilā pārklājuma.
Būtiskākās mantas
- SKI/SNB* inventārs (ja vien to neīrē uz vietas)**;
- SKI/SNB ķivere;
- SKI/SNB brilles (lieliski, ja maināmi stikli, gaišais & tumšais);
- Saulesbrilles;
- SKI/SNB cimdi (plāni & biezi);
- Buff tipa šalle;
- Termoveļa (ieteicams 2-3 komplekti);
- SKI/SNB zeķes (ieteicams 2-3 pāri);
- SKI/SNB jaka un bikses;
- Ziemas cepure;
- 1-2 apakšjakas, jeb otrais slānis;
- Peldbikses vai peldkostīms (gadījumā, ja Tava naktsmītne piedāvā baseinu, saunu vai pirti);
- Ziemas apavi;
- Izejamais apģērbs (1-2 komplekti)***;
- Ērts apģērbs apartamentiem/viesnīcai;
- Foto/video kamera atmiņām (viedtālrunis šo atrisina);
- Skaidra nauda un kredītkartes/debetkartes (skaira nauda var noderēt pat ES ietvaros);
- Slēdzenes somām;
- Personīgā izklaide (lasīšanas un rakstīšanas materiāli, mūzikas atskaņotājs utt.);
- Higiēnas piederumi (var iegādāties arī uz vietas);
- Pulkstenis un modinātājs (viedtālrunis šo atrisina);
- Lādētājs Tavam viedtālrunim;
- Powerbanka 10000mAh.
*SKI/SNB - slēpošanas vai snovborda
**Inventāru pirms ņemšanas vienmēr pārbaudi, lai pie apkopes vai remonta nepieciešamības laicīgi par to vari parūpēties.
***Izejamais vai ikdienas apģērbu var plānot tādu ar kuru ērti jutīsies gan dodoties uz apskates objektiem, gan uz pilsētu pasēdēt restorānā. Restorāni parasti asociējas ar ko solīdu, bet atceries, mēs dodamies uz kalnu kūrortu, tāpēc nav jāpārspīlē. Necenties līdzi paņemt savu drebju skapi. ;)
Veselība & drošība
- Roku dezinfekcijas līdzeklis (nekad par sliktu nenāk);
- Sejas maskas (jālieto, ja to nosaka vietējie noteikumi un/vai paša drošībai);
- Ātrais Covid tests/antigēna tests (gadījumā, ja ir sajūta, ka esi apaukstējies, lai var ātri reaģēt);
- Pirmās palīdzības komplekts (lūpu balzams, sauļošanās līdzeklis, aspirīns, ibuprofēns, pārsēji/plāksteri, papildu recepšu zāles, kuras, iespējams, lietojat);
- Ausu aizbāžņi (ne vienmēr nākas izmantot, bet ja nepieciešami, tad labāk lai ir ;)).
Piezīmes
- Ceļojuma apdrošināšanu iegādājies vismaz 24h pirms izlidošanas;
- Veic savlaicīgu avio reisa "check-in".
Pēc sava aizvadītā gada aicinu jo īpaši vērīgi attiekties pret apdrošināšanu, jo jaunas pieredzes esmu guvis gan pateicoties saviem ģimenes locekļiem, gan arī līdzbraucējiem piedzīvojumos. Atbilstoša ceļojuma apdrošināšana ir obligāta nepieciešamība, turklāt jo īpaši nepieciešams tās pasūtīšanu veikt laicīgi, turklāt veikt to vēl atrodoties savā mītnes zemē.
Ceru, ka šis ziemas brīvdienu ceļojuma mantu saraksts būs Tev noderīgs un palīdzēs Tev ceļojumā doties ar mazāk raizēm un pārdomām par to vai viss nepieciešamais sapakots Tev līdzi.
Rakstu sagatavoja @kristaps.salens
Terje Hakonsens
Šī intervija notika 2008. gada aprīlī, Oslo, kad kopā ar Jāni Piparu – manu uzticamo cīņu biedru – devāmies īpašā misijā – intervēt vienu no visu laiku izcilākajiem sniegadēļu meistariem, kurš joprojām ir iedvesmas avots daudzām sniegadēļotāju paaudzēm. Nesenajā intervijā Bombhole podkāstā arī Šons Vaits uz jautājumu par to, kurš, viņaprāt, ir izcilākais sniegadēļošanas meistars, nešaubīgi atbildēja – Terje Hakonsens.
Terje ir leģenda, viņš ir sniegadēļošanas alfa un omega, koloss, kas iemieso
sniegadēļošanas ētiku – kas ir godīga spēle, attīstība, sniegadēļotāju intereses
pāri visam. Var teikt, ka viņš ir ideālists, un tas būs patiesi. Var teikt, ka
viņš ir pretrunīga personība, – bet kurš gan nav? Viena lieta ir publiskais tēls
un publikas alkas pēc varoņiem un skandāliem, neiedziļinoties lietas būtībā.
Cita lieta – practice what you preach, un Terje
šajā izpratnē vienmr ir bijis patiess – vīrs un vārds, par ko daudz ticis apspriests
un nievāts. Bet nekļūdās jau tikai tas, kurš neko nedara. Vai arī – ir slikti,
ja par tevi runā, bet vēl sliktāk, ja nerunā nemaz.
Lai vai kā, Terje joprojām ir ierindā – kā tāds viedais, pie kura daudzi brauc
pēc padoma un dzīvesziņas.
Es šo dzīvesziņu piedzīvoju brīdī pirms intervijas, kad ar savu draugu Mortenu, kurš palīdzēja organizēt šo interviju, sēdējām uz Terjes veikala terases un pārspriedām visu, kas mūsu dzīvē ir bijis labs un kam par iemeslu bija sniegadēļošana. Un mēs aizrunājāmies līdz tam, ka pati esība sniegadēļošanā ir beznosacījuma mīlestība, kas īstajā dzīvē ir tik reti iespējama. Mortena un mans skatījums šajā ziņā pilnīgi sakrīt, un es sajutu tādu kā apgaismību – es sapratu, kas mani ir aizvedis uz Oslo un arī citur pasaulē un bijis par iemeslu daudziem piedzīvojumiem, jauniem draugiem un neaizmirstamām sajūtām.
Tas bija un joprojām ir – pa īstam.
Intervijas apstākļi ir brīvi – mēs ciemojamies Terjes veikalā un ceptuvē, kur viņš rūpējas par dabīgu pārtiku visās tās variācijās. Mēs atvedām lielo “Lāču” maznīcas kukuli kā dāvanu, kāds piegādātājs tieši intervijas laikā atveda degustēšanai organiski audzētu lasi. Turpat kaut kur klejo grāmatas par Terji rakstniece 8. mēnesī (kura grāmatu tā arī neuzrakstīja), valda nepiespiesta, brīva atmosfēra, un mēs runājamies. Terjes nosacījums bija nekādas “MTV Cribs” tipa intervijas – kas man arī nebija padomā –, tāpēc runājām par sniegadēļošanu, leģendām un dzīvi kalnā un sniegā. Bet ne tikai.
T: Kā es nonācu šeit – organiskās pārtikas veikalā? Reiz es šeit braukāju ar auto, te ir kaut kas līdzīgs pussalai. Agrāk es dzīvoju tuvāk centram, kur ir vairāk alternatīvās pārtikas. Pārtika ir svarīga lieta. Agrāk šeit bija neliels pārtikas veikals, tas aizvērās. Un tad kādu dienu es satieku maizes cepēju (viņš ir manā vecumā) ar kaudzi kūku rokās, un jautāju viņam – kas notiks ar šo vietu? Un viņš saka, ka mēģina runāt ar puisi, kuram pieder šī ēka, jo gribētu to nopirkt. Es viņam saku – manas idejas varbūt ir diezgan dīvainas, bet es domāju par to, ko mēs šeit varētu darīt: tas būtu mazs veikaliņš ar īpašiem pārtikas produktiem vai kafejnīca maiznīca. Arī viņam bija savas idejas – kafejnīca, ziedu veikals vai kas tamlīdzīgs. Viņš paskatījās uz mani, paņēma manu numuru un tad jautāja – vēl viens sportists grib savu naudu kaut kur ieguldīt? (Smejas) Pēc pusotra gada viņš man piezvanīja.
Viņš bija dabūjis šo ēku, tā bija pilna ar krāmiem – veciem velo, riepām utt. Un tad es atbraucu, apskatīju šo vietu, un pateicu viņam, ko vēlos radīt, – mazu kafejnīcas tipa veikalu ar kvalitatīvāku pārtiku nekā parastajos pārtikas veikalos. Mēs atradām vēl vienu maiznieku, viņš mums pievienojās. Mēs esam trīs īpašnieki. Neiztēlojos, ka es ar to pelnīšu naudu vai kā, bija tikai ideja, lai būtu piekļuve kvalitatīvai pārtikai.
A: Kvalitatīva pārtika nozīmē dabiska pārtika?
T: Dažiem mazajiem lauksaimniekiem varbūt nav bioloģiskās produkcijas sertifikāta,
bet viņi to dara vecajā, tradicionālajā veidā. Tātad, tā joprojām ir labi. Tā
ir dabīga pārtika. Man nepatīk tas nosaukums “bioloģisks”. Un to pārāk bieži
lieto – tas ir mārketings. Daudziem mazajiem lauksaimniekiem tas nav pieejams
– tev ir jāmaksā nauda par sertfikātu. Tāpēc mēs ņemam kvalitatīvu pārtiku, par
kuru mēs zinām, ka tā ir laba.
A: Cik ilgi tu jau šo dari?
T: Aptuveni pusotru gadu. Mums ir divas vietas, otra būs tuvāk pilsētas centram.
A: Pareizi – Mortens jau mūs šorīt aizveda uz turieni.
T: Prieks dzirdēt! Jā – to vietu mēs izmantojam vairāk ēdiena piegādēm uz citām kafejnīcām.
A: Kā tu jūties šajā sakarā – vai viss ir tā, kā tam vajadzētu būt?
T: Kontā vēl nekas nav ieripojis atpakaļ – pašlaik tie ir tikai izdevumi, un tie joprojām pieaug. Es atpelnīšu savu ieguldījumu, un tad droši vien pārdošu daļas puišiem, kas tiešām smagi strādāja, lai tas notiktu. Bet es gādāšu, lai man būtu pieeja kvalitatīvai pārtika tuvu mājām.
A: Kas vēl bez sniegadēļošanas ir tavā dienas kārtībā?
T: Arctic Challenge aizņem daudz laika. Un tā ir ne tikai sniegadēļošana, bet arī daudz organizēšanas. Tad vēl – tas gan ir saistīts ar sniegadēļošanu – dizains Burton dēļiem, Fish un Malolo. Daudz dažādu lietu. Garlaicīgi nav.
A: Vai vari mazliet pastāstīt par vecajām labajām dienām un Kreigu Kelliju?
T: Jā, viņš bija man paraugs. Es nezinu, vai atceries vienu no pirmajām Sims filmām – tās bija patiesi labas filmas –, kas iznāca, šķiet, 1988. gadā. Tā ir pirmā patiešām labā frīstaila filma, kurā Kreigs Kellijs brauca ar Sims dēļiem, Berts Lamars brauca ar Sims, arī Šons Palmers. Un tas, manuprāt, bija Vision Streetwear – viņiem bija šī viena filma, tā tik ļoti ietekmēja manus draugus. Protams, mēs dzirdējām baumas, jo mums nebija pieejas žurnāliem, ka Kreigs Kellijs brauc ar Burton dēli bez uzrakstiem.
Pirmais profesionālais sniegadēļotājs bija Berts Lamārs, man šķiet. Viņš tika uzaicināts uz Skandināvijas OPEN Classic.
Salīdzinot ar Eiropu, Skandināvijā jau no paša sniegadēļošanas sākuma ir bijuši labi frīstaila braucēji. Matiass Vivara un Hanss Palasa (mēģina atcerēties precīzi uzvārdu) no Zviedrijas, vēl Reto Lamms no Šveices, Einārs Loftuss no Norvēģijas – viņš ir no manas pilsētas, sāka, šķiet, 1986. gadā, es pāris gadus vēlāk. Viņi visi bija TOP16 pasaulē. Es atceros, ka Einārs vienmēr, atgriežoties no sacensībām – Pasaules kausa un citām –, atveda jaunus trikus.
Un viņš stāstīja par Teriju Kidvelu, Kreigu Kelliju un visiem labajiem braucējiem. 1989. gadā, tāpat kā Kreigam, viņam bija pieeja Burton inventāram, viņš piedalījās Burton popularizēšanas pasākumos veikalos, bet es uz tiem negāju, jo dzīvoju mazā ciematā. Un tad kādu dienu, tā kā mēs bijām kopā Burton komandā, bija paredzēta kopā braukāšana ledājā Norvēģijā ar Kreigu un citiem braucējiem. Un tas diezgan būtiski mainīja visu manu perspektīvu. Šajā dienā es daudz ko iemācījos, daudz ko paņēmu no Berta Lamāra, lai gan arī Einārs un Matiass bija patiešām labi puiši. Bet kad es ieraudzīju augstāku līmeni – Bertu Lāru, Kreigu –, tas mainīja visu. Mēs kļuvām par nelielu grupu – tādu kā kodolu, un kļuvām par draugiem.
Es mēģināju sākt no jauna, kopēt visu, ko viņš darīja. Veidu, kā taisīt trikus. Biju pieradis skatīties, ko dara Einārs, – viņš taisīja lielākus trikus un tamlīdzīgi, bet viņam nebija īstais stils. Bertam bija liela ietekme uz mani. Tā bija pirmā reize, kad es dabūju patiešām labu dēli, jo, kad es sāku, mans dēlis bija lielāks par mani, vajadzēja stāvēt ar superplatām kājām (smejas). Tā bija liela izaugsme. Tad nāca klajā Burton video “Chill”. Tas mūs iedvesmoja – žurnāli, video un labi braucēji, arī, piemēram, Kreiga Kellija filma “Smooth cruise”.
A: Braukšana kopā ar Kreigu Kelliju paaugstināja līmeni?
T: Jā, nenoliedzami. Protams. Pēc tam mani uzaicināja uz Burton nometni Eiropā. Un Burton Eiropas komandā nebija neviena laba frīstaila meistara, izņemot Eināru. Bet viņš bija nedaudz vecāks. Amerikāņi dominēja visā frīstailā. Tāpēc vēl pirms viņi man piedāvāja līgumu. Es devos uz dažādu valstu talantu nometni, kur satiku Oliveru Holcmanu, kurš brauca ar Burton dēļiem, un Maksu Plocenederu, arī Burton braucēju. Man bija 15 gadi, vēl gāju skolā, un viss sākās ļoti ātri: pirmajā gadā es piedalījos dažās Eiropas kau sa sacensībās, tad devos uz Pasaules kausu, tad Pasaules čempionātu, un tad man bija jāredz viss. Es atceros savas pirmās sacensības, un, ieraugot sacensībās Teriju Kidvelu, nespēju noticēt, cik strauji viss notiek.
Atceros, ka Burton nometnē komandas vadītājs Eiropā ziņoja uz Burton biroju Vermontā, ka progress notiek ātrāk nekā plānots. Tajā laikā Eiropas komandā bija galvenokārt braucēji ar cietajiem dēļiem – slaloma disciplīna, tāpēc es ar viņiem īsti nebiju kopā, vairāk ar Maksu Plocenederu, Reto Lammu, Eiropas frīstaila kodolu. Kad pirmo reizi nokļuvu ASV, daudz laika pavadīju kopā Džefu Brašī, bet viņš ir mazliet jaunāks par Kītu Vollesu un Kreigu.
Kreigs vienmēr bija iedvesma gan Brašī, gan man.
A: Tāds kā garīgais līderis?
T: Jā, viņš varēja izskatīties vairāk atslābis, bez saspringuma, bet viņš vienmēr rīkojās kā nākas. Atceros, lidojot uz Japānu, lidmašīna kavējās, un Kreigs piecu minūšu laikā sameklēja telefonu un centās dabūt jaunas lidmašīnas biļetes, lai nebūtu jāsēž lidostā sešas stundas. Viņš priecīgi mums uzsauca - tiekamies Japānā! Mums bija apstāšanās Havaju salās un Kreigs nejokoja - mums bija jānokļūst Japānā visātrākā iespējamajā veidā.
Un tad viņš piedalījās tādā nometnē Norvēģijā – Craig Kelly World Snowboard Camps, pēc tam es viņam palīdzēju to organizēt Vistlerā, divus vai trīs gadus. Viņam joprojām ir liela ietekme uz visiem no mums, pat šodien, runājot ar Braienu Iguči, mēs atsaucamies uz viņu – kā Kreigs to darītu? Pat nezinu, kā lai paskaidro… Salīdzinot ar citiem puišiem, viņš mīlēja labi pavadīt laiku, bet patiesībā bija ļoti nopietns attiecībā uz to, ko darīja.
A: Es atceros, ka filmā “Tweak and Twisted” Kreigs izpildīja frīstaila trikus, brauca slalomu, frīraidoja, un to visu viņš darīja pārākajā pakāpē, īpaši tajā laikā, es biju vienkārši pārsteigts.
T: Viņš patiešām ļoti nopietni gatavojās – treniņi un viss pārējais process –, bet īstenībā tas bija viņa dzīvesveids, attieksme pret dzīvi. Salīdzinot ar citiem sniegadēļotājiem, kas spēja uzturēt kārtībā ķermeni pāris gadus, Kreigs to darīja nenogurstoši visu savu dzīvi, kļuva spēcīgāks ar katru gadu – līdz negadījumam. Viņš arvien vairāk līdzinājās Brūsam Lī.
A: Viņš gāja uz fitnesa? zāli?
T: Tā bija joga, dabiskas lietas – pārgājieni, sērfošana. Viņš nebija muskuļots, tomēr bija ciets rieksts. Reiz kalnos ar Nikiju Albinu un Braienu Iguči mēs visi nobraucām divas reizes, viņš – piecas (smejas).
A: Traks.
T: Jā, tāds viņš bija. Viņš bija pirmais, kurš man parādīja jogu un Braienam – dažādus vingrinājumus. Mēs kopā filmējāmies Aļaskā, un viņš vienkārši modināja mani agri no rīta, lai es eju pāri ielai, uz jogas nodarbību. Arī viņš arī šajā jomā bija iesācējs, tāpēc mēs gājām uz nodarbību, lai mācītos speciālistu vadībā. Jo lielākā daļa sporta veidu tevi kārtīgi izdauza.
A: Kā hokejs vai motokross.
T: Jā, tie cilvēku patiešām fiziski iespaido. Un ja tu neko nedarīsi, tad tev būs grūti ilgtermiņā izturēt, – ķermenis būs nogurdināts. Tāpēc jācenšas atrast līdzsvaru. Bet arī tas, kā viņš, piemēram, ēda – tas viss bija viņa dzīvesveids. Tas bija patiešām iedvesmojoši, viņam bija spēcīga disciplīna. Es domāju, ka viss ir atkarīgs no disciplīnas.
A: Tas ir svarīgi.
T: Tas ir vissvarīgākais (smejas), un es esmu diezgan disciplinēts, bet tālu atpalieku no Kreiga.
A: Viņam tas bija dabiski?
T: Jā, bet es domāju, ka arī man sākumā tas varbūt bija nedaudz grūtāk, bet tagad, jo vairāk to daru, jo dabiskāk izdodas un mazāk par to jādomā.
A: Kā tu uztvēri ziņu par negadījumu?
T: Ļoti sāp. Grūti par to runāt.
A: Tu esi bijis Revelstokā?
T: Tieši tur neesmu, bet, piemēram, Fērnijā, Nelsonā sniegs ir vienkārši ārprātīgs. Tu esi tur bijis?
A: Vēl plānoju, pagaidām esmu bijis tikai Vistlerā.
T: Tur ir daudz iespēju doties kalnā ar sniega traktoriem (snowcat).
A: Parunāsim par Burton. Es tikos ar Džeiku Burtonu pirms diviem gadiem, mēs nerunājām par tevi, bet konceptuāli par snovbordu un saistītajām lietām. Tavas attiecības ar Burton ir īpašas.
T: Es gribu vēl pastāstīt par Kreigu. Neviens cits nav atstājis tādu ietekmi uz visiem šajā nozarē – uz braucējiem, dzīvesveidu, komandu un zīmolu. Viņa frīstaila dēlis, zābaki, stiprinājumi – viņš lielā mērā radīja Burton.
A: Es to nezināju.
T: Jā, tas ir neaptverami, tiešām. Protams, tas bija kopdarbs, Džeiks veltīja laiku, naudu un inženieru darbu, lai darītu to, ko Kreigs vēlas. No 1989. gada līdz 1991. gada sākumam viņš paveica neticamas lietas šim uzņēmumam.
A: Es nezinu, vai esi lasījis Toda Ričardsa grāmatu “3P: Pipes, park, powder”, viņš daudz rakstīja par Kreigu, Burtonu un visām saistītajām lietām, es tur izlasīju arī par Kreiga BMX pieredzi un kā viņš uzsāka sniegadēļošanu, sadarbību ar Džeiku, bet tur nekas nebija rakstīts par to, ko tu tagad stāstīji. Kā turpinās tava sadarbība ar Burton?
T: Kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Viņi dod man daudz brīvības, un es daru visu, ko vēlos.
A: Nekādu ierobežojumu, nekā?
T: Jā. Protams, ka viņi grib, lai es daru vairāk, bet es pats varu diezgan daudz ko izlemt, ko darīt.
A: Ko tu dari tagad priekš Burton, salīdzinot ar laiku, kad tas viss sākās?
T: Es nezinu, sākumā Burton bija vairāk kā sociālā mārketinga līderis. Bet Kreiga ietekme un visas šīs lietas, manuprāt, bruģēja ceļu šim uzņēmumam. Ar viņiem vienmēr ir bijis diezgan viegli strādāt. Protams, es esmu redzējis daudzus komandas vadītājus, kas nāk un aiziet. Esmu redzējis arī daudzus komandas braucējus, kas nāk un iet.
A: Bet tu paliec.
T: (Smejas). Bet daži no maniem labākajiem draugiem arī ir aizgājuši. Tas ir bizness. Un, salīdzinot ar dažiem citiem sponsoriem, kas man ir, Burton ir bizness. Lai gan man ir gājis patiešām labi, daudzus gadus piedaloties sacensībās, man ir brīvība darīt to, ko es gribu. Ja man ir ideja par jauniem produktiem vai dēļiem, var paiet trīs gadi, pirms tas notiks. Es esmu tikai kā neatkarīgs darba ņēmējs, es nekontrolēju šo uzņēmumu, tas ir patiešām liels uzņēmums, viņi paši pieņem savus lēmumus. Tāpat kā ar visām citām lietām, ko es daru, arī šeit es vairs negribu piedalīties sanāksmēs, kur spriež par krāsām un izmēriem. Man svarīgākais, runājot par dizainu, ir zābaki, stiprinājumi un dēlis. Ne jau grafika, ne krāsas, vīles vai rāvējslēdzējs – es vienmēr atrodu kaut ko citu, ko uzvilkt. Bet dēļi, izgriezums, pagrieziena rādiuss, atsperība – šajā gan esmu patiesi iesaistīts. Viss pārējais ir pārāk laikietilpīgs.
A: Vai kādreiz ir bijusi ideja izveidot savu uzņēmumu, līdzīgi kā Board Company?
T: Jā, daudzi cilvēki man to jautā, bet, ja es sāktu savu uzņēmumu, man vairs nebūtu laika braukt. Es domāju, ka darba būtu pārāk daudz, tas mani iztukšotu. Īpaši tad, ja man ar citiem sponsoriem viss ir kārtībā. Tas, ko es gribu darīt, ir atrast pareizo dēli, ar ko braukt un braukt.
A: Parunāsim par braukāšanu. Kas tev patīk vislabāk?
T: Ja ir labs sniegs, tad tas ir patiešām prieks. Ja tu esi lielos kalnos, tas ir kā spēriens. Tas liek tev justies dzīvākam. Bet īstam priekam tas var būt sniega kūrorts ar pietiekamu daudzumu sniega, dabisku reljefu ar pumpām un trasēm. Labs sniega kūrorts ASV ar svaigu pūderi. Tas ir labākais, kas var būt. Ir ļoti labi arī doties kalnā ar sniega traktoru vai helikopteru, bet normāls kūrorts ar lielu svaigā sniega daudzumu un neizbraukāts – tas ir vienkāršāk, bez stresa. Tas arī viss.
A: Kā notika “First Descent” filmēšana?
T: Kad mēs filmējam sniegadēļošanas filmas, mēs izmantojam 16 mm kameras, divas kameras, ļoti reti – trīs. “First Descent” tika filmēts ar trim, dažkārt četrām kamerām. Tas paņēma daudz laika.
A: Cik daudz bija helikopteru?
T: Bija divi helikopteri ar cilvēkiem un viens ar kamerām. Tas viss, protams, nodrošināja lieliskus skatus, bet patiesībā braukšanas nebija tik daudz. Daudz laika aizgāja gaidīšanā. Neko īsti pasteidzināt nevar. Pat tad, ja tev ir tikai trīs braucieni dienā vai divi – tev joprojām ir šī pieredze.
A: Vai kalnos kādreiz esi bijis nobijies?
T: Jā – visu laiku.
A: No kā tieši tu baidies? No lavīnām?
T: Jā, tas varētu būt jebkas, kaut vai slikti helikoptera piloti. Tā var būt lavīnu bīstamība, tu vari izvēlēties nepareizu līniju un saprast – varbūt nevajadzēja šeit braukt. Varbūt ir jānoņem dēlis un jākāpj uz augšu, tas gan nenotiek bieži. Bet dažreiz tu to neaprēķini. Dažreiz no helikoptera izskatās citādi. Kad sāc braukt, tad saproti, ka nav tas, kam vajadzētu būt. Tas bija mans pirmais gads Aļaskā. Viss izskatījas tiešām jauki. Un tad bija dienas pēdējais brauciens bez kamerām. Un mēs trāpījām uz ledu – sākām slīdēt. Tas aizņēma tiešām ilgu laiku, lai tiktu lejā. Helikopters jau bija aizlidojis, mēs sapratām, ka nav jēgas steigties, un pamazām tikām lejā.
A: Vai tev patika “First Descent”?
T: Jā. Es redzēju melno montāžu. Īstenībā bija daudz vairāk stāstu, kurus varētu stāstīt, bet visu filmā ielikt nevarēja. Tomēr domāju, ka filma sniedza diezgan labu ieskatu sniegadēļošanā un tās būtībā – kāda tā bija un ir. Filmas autori arī brauc ar dēļiem. Tāpēc viņi zina, kas ir kas, bet visam filmā nebija vietas. Domāju, ka viņi paveica diezgan labu darbu, lai sasniegtu plašu auditoriju. Protams, dažiem pūristiem pēc filmas noskatīšanās var palikt rūgta pēcgarša.
A: Es varu iedomāties (abi smejas).
T: Protams, tas nenotiek bieži, kad tu esi Aļaskā ar trim vai četrām 35 mm kamerām un ir sliktākie apstākļi, kādus jebkad esmu redzējis. Filmēšana notika pašās sezona beigās – tas bija par vēlu. Bija pusotra diena ar pūderi, pārējais – slapjš sniegs.
A: Tiešām? Tā neizskatījās.
T: Jā – neizskatījās tik slikti, bija labas kameras. Mēs daudz lidojām ar helikopteri un pētījām sniegu. Viss, ko redzam filmā, tika filmēts agri no rīta. Septiņos no rīta ir ēna, ir vēss. Tas ir vienīgais laiks, kad varējām to darīt. Tad arī notika lavīnas negadījums ar Trevisu. Tajā nogāzē, kur tas notika, bija vienīgais labais pūderis.
A: Šons Vaits…
T: (Smejas)
A: …arī bija šajā filmā kopā ar pārējiem – pasaules superzvaigzne. Es atceros, kad viņš uzvarēja “Arctic Challenge”. Cik vecs viņš bija?
T: Viņš uzvarēja 14 gadu vecumā.
A: Kādas ir tavas attiecības ar Šonu?
T: Sākuma viņš bija tikai mazs bērns ar ķiveri. Mēs visi zinājām, ka viņš būs patiešām labs, un viņš acīmredzami diezgan ātri kļuva patiešām labs. Līdz 14 gadu vecumam viņš jau varēja uzvarēt gandrīz visus. Es domāju, ka viņš vairs nelemj pats par savu dzīvi.
A: Pārāk daudz sponsoru?
T: Jā – pārāk daudz aģentu viņam apkārt. Jo vairāk viņš nopelnīs, jo vairāk cilvēku viņam apkārt nopelnīs. Es redzu, ka viņš to vēl nav atskārtis. Viņš skeito ļoti pamatīgi. Protams, ka Tonijs Hoks ir populārs plašā auditorijā ASV, un Šons tāpat – tas ir iespaidīgi.
A: Pārāk iespaidīgi parastiem cilvēkiem.
T: Es domāju, ka ir labi, ka viņam ir arī skeitbords – līdzsvara saglabāšanai. Viņš nebrauc ar sniegadēli tik daudz kā citi, viņš nenodarbojas ar frīraidu, nepiedalās sacensībās uz ceturtdaļrampas vai straight jump, jo uz viņu tiek liktas lielas cerības. Cilvēki no viņa daudz sagaida. Nav viegli būt Šonam. Viņš vienkārši daudz laika ir veltījis skeitbordam, bet sniegadēļošanā dara to, kas ir droši paveicams.
A: Runājot par sniegadēļošanu – tu teici, kur tas bija un kur tas ir aizgājis tagad. Vai tas ir tur, kur tam jābūt?
T: Grūti pateikt, tiešām.
A: Atvainojos par lielo jautājumu.
T: (Smejas). Es domāju, ka visiem citiem sporta veidiem ir senas tradīcijas. Kalnu sporta veidi tiešām stagnēja, tie neprogresēja. Ar sniegadēļošanu atnāca tik daudz dažādu lietu, un cilvēki vienkārši aizrāvās. Rokasgrāmatas nav, bet ir bezgalīgas attīstības iespējas. Daudzi cilvēki, protams, paguva “sabojāt ballīti” – nezinot, ko paši dara. Kad skatos televīzijā un redzu, kā daži bērni krīt… Reiz redzēju to nakts vidū un jautāju sev – es tiešām esmu daļa no šī sporta? Kas to visu organizē, kas tās par lietām? Visi centās noķert modes tendenci, bez izpratnes. Visdažādākie uzņēmumi vienkārši centās gūt atpazīstamību saviem zīmoliem, un viņiem nerūpēja būtiskais – sporta attīstība.
A: Bet tad, kad tu pateici, ka nebrauksi uz olimpiādi, izraisījās liels troksnis.
T: Es nezinu, es tajā gadā uzvarēju dažādās sacensībās.
A: Tas tevi neuztrauca?
T: Nē, man tas bija tik viegli. MTV izveidoja raidījumu par mani 1994. gadā. Un tas bija pat pirms tam, kad sniegadēļošana tika izskatīta kā versija iekļaušanai olimpiādē. Lai gan es biju jauns, man bija spēcīgs viedoklis, ka olimpiāde nav par atlētiem, bet par medaļu daudzumu katrai no valstīm. Tas ir par valstīm un nacionālo lepnumu. Mūsu paaudze tik daudz ceļo, ka katram ir draugi visā pasaulē, un Burton komandā mēs esam no dažādām valstīm – no Šveices, Somijas, Kanādas, štatiem, un es jūtu līdzi saviem draugiem. Es nejūtu līdzi kādam no Norvēģijas, es jūtu līdzi saviem draugiem. Kad tu ieej kafejnīcā, tu redzi, ka visi sēž kopā – tie ir draugi, nevis nacionālās komandas.
A: Cita veida saikne.
T: Jā. Un nacionālais aspekts nav ļoti liels.
A: Vai lepojies ar to, ka esi norvēģis?
T: Es neesmu lepns, tā ir tāda visaptveroša sajūta, kas nāk līdzi šai valstij – jo tā ir valsts kultūra, kas, salīdzinot ar citām vietām un cilvēkiem, ir diezgan laba politiskā sistēma. Tā ir bagāta valsts ar skaistu dabu. Es par to priecājos, bet neesmu ar to lepns. Vairums cilvēku jūt līdzi citiem un domā, ka tā ir nacionāla lieta. Viens piemērs – futbols. Tas ir skaisti. Bet viss pārējais ir vairāk individuāli. Piemēram, Norvēģijas valdība nav palīdzējusi man vai citiem sportistiem kļūt par to, kas mēs esam. Labi, es varu rīt dibināt organizāciju un nosaukt to par nacionālo izlasi, varu iegūt privāto investoru, privātos sponsorus. Tā tas ir noticis Norvēģijas distanču slēpošanas komandā.
A: Norvēģijā?
T: Jā. Tas, ko mēs darām ar TTR (Ticket To Ride - pasaules sniegadēļošanas tūre) – mums ir visi dažādie formāti. Daži veido slopestyle pasākumus, daži ceturtdaļrampu, citi kombinē slopestyle ar rampu un ceturtdaļrampu. Ir daudz dažādu iespēju. Var būt trīs braucieni, var būt džema formāti, un katru reizi kas cits, lai nav stagnācijas. Nav tā, ka katru nedēļas nogali tev ir jābrauc un jādara, lai kļūtu par pasaules čempionu, tu patiesībā vari izvēlēties noteiktas vietas, un tev nav jādara daudz. Tā tu vari veidot savu modeli, jo frīraids un filmēšana – tā ir liela šīs industrijas daļa. Filmēšana savā ziņā arī ir sacensība, bet tur nav tas pats spiediens, kas sacensībās, – tev ir vairāk laika, var labi paveikties ar laika apstākļiem un filmētājiem un nofilmēt labu segmentu filmai. Un tā ir viena no svarīgākajām lietām šajā nozarē.
A: Bet tu esi daudz piedalījies sacensībās un filmēšanās. Sacensības taču nav slikti?
T: Sacensības ir labas sporta attīstībai, jo tās veicina izaugsmi, augšupeju. Vidējam cilvēkam sacensības ir sava veida izglītība, ko viņš var saprast. Ne visi var izprast, piemēram, Džeī Pī Volkeru. Tā ir jebkurā sportā – ir vajadzīgi savi varoņi un uzvarētāji. Sports rada savas zvaigznes.
A: Tu esi viena no tām.
T: Es biju viena no tām (smejas).
A: Kā sevi redzi tagad? Braucot uz Arctic Challenge, es redzēju divus žurnālus veikalā, kur tu biji uz vāka. Viens bija vietējais snovborda žurnāls, otrs – starptautiskais žurnāls par Norvēģiju. Tu esi visur. Piemēram, Air & Style es redzu skatītāju rindās galvenokārt 12 000 rūdītu sniegadēļošanas cienītāju. Savukārt Arctic Challenge vairāk redzamas ģimenes visu paaudžu griezumā – bērni, vecmāmiņas, vecvecmāmiņas, vectēvi, mammas un tēti, tīņi, un tas ir kaut kas cits.
T: Jā, tas ir loģiski.
A: Es redzu un saprotu, ka tu uzrunā ļoti daudzus cilvēkus, ne tikai rūdītus sniegadēļotājus, tātad tu joprojām esi zvaigzne.
T: (Smejas) Jā – zināmā mērā.
A: Neesi noguris?
T: Tu gribi kafiju?
A: Nē, paldies, viss kārtībā.
T: Atgriežoties pie Burton – kā jau teicu, es daru, ko es gribu. Pārtraucu piedalīties Pasaules kausā 1994. gadā. Bet es piedalos dažos pasākumos un filmējos savās filmās, bet tad man sāka sāpēt gurni, parādījās dažas apakšstilbu problēmas. Man bija 13 līdz 20 dienas gadā, kad varēju būt uz kalna.
A: Tikai?
T: Jā, un tā kādus piecus, sešus gadus no vietas. Viss, ko es varēju, bija pāris foto sesiju, divi trīs pasākumi gadā. Viss (abi smejas, vēderus turēdami). Tad sāka dzimt bērni. Bija sajūta, ka neesmu ievainots un ka kaut kas ir nepareizi. Tāpēc es gribēju sakārtot savu ķermeni. Un gribēju pavadīt laiku kopā ar bērniem. Vārdu sakot – augšā, lejā.
A: Tavs braukšanas līmenis ir pieklājīgs, joprojām.
T: Pēdējos divus līdz četrus gadus es braucu mazliet vairāk. Joprojām varu turpināt to darīt.
A: Tu domā par sniegadēļošanas karjeras noslēgumu?
T: Nē, nu labi - jā. Es patiesībā esmu labākā formā nekā jebkad iepriekš.
A: Labi, kāpēc? Ģimene?
T: Pietiek!! (abi smejas, vēderus turēdami).
A: Ko tu vēl dari bez sniegadēļošanas?
T: Joga, futbols, sērfs, skrituļdēlis. Mēs spēlējam futbolu trešajā divīzijā – tur ir daudz skriešanas (smejas).
A: Plānojat kvalificēties otrajai divīzijai?
T: Komanda saka, ka ir interese. Mēs esam iekļauti Norvēģijas kausā. Mums jāspēlē divas kvalifikācijas spēles.
A: Kas tu esi futbola spēlē?
T: Uzbrucējs vai pussargs.
A: Tātad – Mt Baker -
T: Tā ir īpaša vieta. Daudz sniega un ļoti stāvs reljefs. Tā ir vieta, kur es iekļuvu lavīnā. Es pārlēcu pāri nožogojumam (smejas).
A: Ignorēji zīmes?
T: Jā, bija iemesls. Lieta tāda, ka nobraucieni tur nav gari. Vairākas dienas sniga, un es apmaldījos vienā lielā laukā. Bija tāds labs kuluārs, daaaaudz sniega sasnidzis. Sniegs gāzās man pāri, es aizķēros aiz koka. Koki lūst, un es zināju, ka mani draugi ir aiz manis, un domāju, ka viņi ir pietiekamā attālumā. Es sāku kliegt – āāā, krīt akmeņi un koki! Viena no manām rokām palika ārā virs sniega, galva lejā. Es karājos ar galvu uz leju kokā, tieši uz klints, un klints bruka. Es kritu lejā, turoties pie koka. Draugs Braiens Iguči brauca tieši aiz manis. Bet mums paveicās. Pārāk bieži šādās vietās tā negadās, bet tā bija laba mācība un pieredze, noteikti.
A: Tava uzvara, braucot fakie (braucot pa priekšu ar to kāju, kura nav vadošā) Mt. Baker Banked Slalom, – labi sagatavots dēlis vai kas cits?
T: Tas stāsts ir nedaudz pārspīlēts. Tas ir trīs dienu pasākums. Divas dienas ir kvalifikācija, trešajā dienā fināls. Viens brauciens katru dienu. Sacensībās piedalās daudz cilvēku, varbūt 200. Labi, jā, zēni, meitenes, juniori, meistari vai lielmeistari, kas vecāki par sešdesmit gadiem. Profesionāļi un amatieri. Tiešām daudz cilvēku. Katram iedalīts savs noteikts laiks. Un, kad visi izbrauc pa trasi, tā kļūst tikai labāka. Un, ja sniegs ir labs, tad virāžas kļūst lielākas un lielākas. Es kvalificējos pirmajā dienā, man nebija jābrauc otrā kvalifikācija svētdienas finālam. Meitene, kas deva startu trases augšā, vienkārši teica – brauc fakie. Es domāju – kāpēc ne? Bet man vairs nebija jākvalificējas - bet kaut kādu iemeslu dēļ mediji rakstīja, ka es vinnēju, braucot fakie. Vārdu sakot, pārspīlēja. Bet es kvalificējos ceturtais pirmās dienas braucienā, pārspējot daudzus profesionāļus. Smieklīgi.
A: Mt. Baker atšķiras no jebkura cita sniegadēļošanas pasākuma?
T: Jā – tas ir Kreiga iecienītākais kalns, kur viņš dzīvoja. Patiešām labs ziemas kūrorta galamērķis, vienmēr daudz sniega. Un tā atmosfēra ir ikdienišķa – iekļaujoša jebkuram interesentam. Pamosties no rīta, apskati trasi un grafiku, un redzi – tātad, es startēju divos, lieliski, un dodos frīraidā līdz starta brīdim.
A: Kur tu sērfo?
T: Cenšos to darīt pāris reizes gadā Havaju salās, tāpat arī Norvēģijā.
A: Lofotu salās?
T: Arī, bet arī tepat netālu pāris stundu brauciena attālumā. Tas ir arī veselīgi. Es gribu, lai, braucot ar dēli, man ir pietiekams ātrums un pietiekams spēks. To esmu iemācījies tieši no sērfošanas – kā veikli pagriezties vilņa augšpusē, pirms tas lūzt. Būt labam braucējam nozīmē spēt kontrolēt dēli, spēt veikt pagriezienus situācijās, kad lielākā daļa cilvēku to nevar paveikt. Nepieciešams noteikts ātrums un augstums, lai to paveiktu. Veids, kā tu to dari.
A: Kur tu dosies pūdera medībās šogad?
T: To es neteikšu. Tev jāseko sniega vētrām.
A: Ko tu plāno attiecībā uz Arctic Challenge?
T: Viss joprojām ir procesā, meklējam arēnu, jo Holmenkollene tiek pārbūvēta. Mēs varētu doties uz citu valsti.
A: Ja runa ir par to, jūs varētu atbraukt uz Rīgu ar šo pasākumu.
T: Ha-ha-ha. Tā ir liela loģistika. Mums ir daži augšupejoši un lejupejoši gadi, tas ir āra sports, un āra sportā ir grūti paredzēt vai pasūtīt laika apstākļus. To pat bērni zina. Mēs meklējam, mums ir dažas iespējas, mēs turpināsim, katrā ziņā Oakley arī grib turpināt.
A: Vai ir taisnība, ka, organizējot Arctic Challenge, tu radīji superpipe?
T: Jā, tā ir. Bet mēs to nekad tā nesaucām. Viduseiropā to tā sauca. Daudzas no manām traumām radās, braucot sliktās rampās, kur tu faktiski piezemējies rampas apakšā – plakanā vietā. Un man radās jautājums – kāpēc mums nav lielākas rampas? Jo es vienmēr skatos uz skrituļdēļiem. Un mēs braucam ar lielākiem dēļiem, mēs braucam ātrāk. Mēs varam braukt daudz augstāk. Mums ir stiprinājumi. Kāpēc mums ir knapa rampa? Lielāka pāreja ir drošāka, ja gribi taisīt lielu triku, pat, nosēžoties mazliet zemāk, tas ir drošāk – tu brauc, nenogalinot sevi, un pati braukšana ir daudz iespaidīgāka. Un, protams, rampai ir jābūt patiešām perfektā formā, jo tev ir liels ātrums, tu jūti katru mazāko kukurzni.
A: Patiesībā izrādījās, ka, izveidojot rampu, tā kļuva par standartu.
T: Nu, vismaz tas palīdz attīstībai. Mēs eksperimentējām – daudz. Tev ir vismaz jāmēģina. Kā jau teicu iepriekš, šeit nav rokasgrāmatas, šis sporta veids vēl ir jauns.